Member-only story
Kuldīgas dzirnavu tumšās aizkulises
Ilgus gadus Kuldīgā dzīvoja kurzemnieku dzimta — Hiršovici. Viņi bija ebreji. Tādēļ ciltskokā parādās cienījams rabīns. Taču garīdznieka ceļš nebija lemts visiem. Kāds no dzimtas, piemēram, lielā jūdu vadītāja vārdā nosauktais Mozus Hiršovics kļuva par dzirnavnieku. Tas bija visai vajadzīgs amats pilsētā, kurai 20.g.s. pirmajos gadu desmitos visapkārt bija lauki un zemnieku saimniecības.
Dzirnavas bija ūdensdzirnavas, tās atradās turpat pie Ventas, pavisam netālu no pazīstamās rumbas. Var iedomāties, ka zemnieki nodevuši savus graudus malšanai gaidot darba pabeigšanu, varēja vērot rumbas ūdeņus, brīžiem lecošās zivis un drosminiekus kas arī agrākos laikus centās pārbrist rumbu. Ja nu vēl kāds iesilis studentiņš paklupa un iekrita upē, bija par ko stāstīt mājiniekiem.
Varētu sacīt, ka dzirnavas atradās prīmā vietā — gan pie nepieciešamā strauji plūstošā ūdens, gan pašā pilsētas centrā, gan pie Kuldīgas galvenās tūristu atrakcijas. Kā jau par daudzu, kas tika aizsākts 1930.gadu neatkarīgajā Latvijā, varam tikai iedomāties kā būtu bijis, ja visam būtu ļauts turpināties. Dzirnavas aizvien atrastos tūrisma mezglpunktā, varbūt pilnīgi modernizētas bet ar veciem dzirnakmeņiem maļot eco-miltus. Varbūt piederētu Mozus pēctečiem, varbūt arī nē, ja kāds viņa pēctecis ietu senča rabīna pēdās un kalpotu kādā no lielākajām Kurzemes sinagogām.
